NO FUN.NO SMILE.NO SEX.NO FOOD.JUST HARD WORK.
Jā, jā, izklausās skarbi, bet patiesībā tas ir neliels joks, ar kuru iesakās 3. nedēļa projektā „Kilograms piederības”. Bet labāk sākšu ar pašu sākumu. Manas dalības sākumu.
Ir 25. jūnija rīts, pilsēta mostas. Lēnā pastaigas solī dodos jauniešu centra „Bāze” virzienā, jo beidzot ir pienācis laiks arī man kļūt par gramu no kilograma jeb „pieslēgties” grupu apmaiņas projektam „Kilograms piederības”. Lai gan dienas sākums nesolās lutināt mūs ar bagātīgiem saules stariem, apņēmība un smaids nepamet brīvprātīgo jauniešu sejas, kad tie viens pēc otra sakāpj autobusā. Kopā ar šoferi rodas ideja, gaidīt vēl 5 min, ja nu kāds darbarūķis aizgulējies. Pacietība atmaksājās – atnāk vēl trīs strādāt-gribētāji.
Ceļš uz Stāmerienu man – lejasciemietei- ir diezgan svešs. Zinu, kur Vecstāmerienā ir viesu nams „Sonāte”, kultūras centrs un baznīca. Bildēs esmu redzējusi pili un interesantos ozolus. Tas arī viss, bet jau pirmajā dienas daļā situācija mainās uz labo pusi- iepazīstu parku, atrodu pili un pat stalli. Viss skaisti, klusi, mierīgi..
Kultūras nama mūs sagaida jaunā nama māte Anita un pāris latviešu brīvprātīgie, kas dzīvo tuvumā. Un tad viens pēc otra ierodas ārzemnieki- cits smaida kā pavasara saulīte, cits –berž miegu no acīm āra. Un ja tā paskatās uz kopainu, nu īsts Eiropas tautu kokteilis salasīts vienkopus. Mēs esam tik dažādi, bet visiem ir kopīgs mērķis- sakopt Stāmerienu 7. jūlijā gaidāmajiem svētkiem.
Dienas pirmā daļa tiek veltīta tā saucamajai „rīta ražošanai” jeb tiek pētīta nākotne- salikti darāmie un izdarītie darbi, dienas plāni utt. Pēc pusdienām ķeramies arī pie reāla darba: daži krauj un skalda malku, daži pieskata bērnus, ravē, pļauj un grābj. Rosība un dzīvība pārņem Stāmeriena ezera krastus!
Bet tā kā rakstu par to, kas vairāk attiecas uz mani, tad noteikti jāpiemin mūsu (manis un Undīnes) lielais piedzīvojums parkā. Devāmies līdzi bariņam meiteņu uz aleju, lai lasītu zarus, bet palikām pusceļā, jo mūs norīkoja pie „īstu puišu darba”, proti, mēs- divas meičas- ar lomiku un cirvi rokās nepilnas stunda laikā pārvērtām nedaudz nolietotu koka tiltu par dēļu čupu. Skats no malas noteikti bija iespaidīgs, žēl, ka nebija neviena, kas šo skatu iemūžinātu..
Pēc šī darba meklējām patvērumu no odiem saulaināka vieta (Jā, pēcpusdienā mums smaidīja saule!!)- ravējām bruģi pie baznīcas. Jā – tieši tā- ravējām bruģi, precīzāk, vilkām ārā zāli no bruģakmeņu starpām.
Tā kā pirmā diena aizskrēja un bija pienācis laiks uz pāris stundām atvadīties. Šo pāris stundu laikā sapakoju kaudzi drēbju, gumijas zābakus un cita veida „ekipējumu”, lai jau nākamajā dienā atgrieztos, šoreiz- uz ilgāku laiku.
Laura Igaviņa